Par Saeimas vēlēšanām

Mūsu dzīves turpmāko četru gadu labklājība būs atkarīga no tā, kādas pilsoniskās izvēles šonedēļ veiks Latvijas vēlētāji. Respektējot katra tiesības uz savu politisko simpātiju izvēli, kā arī nekādā ziņā nepretendējot uz politologa līmeņma vērtējumu, gribu dalīties ar Jums dažās pārdomās. Pirmkārt, nevar pat būt diskusija par to, piedalīties vai nepiedalīties vēlēšanās – uz tām ir jāiet obligāti.
Kas attiecas uz mani pašu, esmu nolēmis, ka šoreiz mana balss netiks nevienai no šī brīža varas partijām – katrai no tām ir kārtīgas “utis”, kuru dēļ es gribētu, lai tās kādu laiku atpūšas no tās visvarenības un neaizstājamības sajūtas, pie kādas tā sir pieradušas. ZZS gadījumā – totāli sačakarētā nodokļu reforma un nepārdomātā veselības reforma, kā arī lieta, kas skar mani personīgi – politiski-administratīvo resursu izmantošana, cīnoties pret koncertzāli “Rīga” (neaizmirstiet, ka LZA prezidents Spārītis ir ZZS vēlēšanu listē). “Tēvzemiešu” kūrētās tieslietu sistēmas patieso stāvokli šo gadu laikā esmu izjutis uz savas ādas pārpārēm – gan cīnoties par koncertzāli, gan savu dēlu – tādu haosu ir jāmāk uztaisīt. Un es pat nerunāju par valsēšanu ar “saskaņiešiem” un kautro klusēšanu Brokas lietā. Vienotība, lai cik tā būtu jauna, no šīm trim izskatās pēc mazākā ļaunuma, taču saskaroties ar konkrētu šīs partijas līderu doto solījumu neturēšanu, man nav nekādas ticības, ka tas, kas no šīs partijas ir palicis pāri būs labāks vai citādāks. Tiktāl par koalīciju. Opozicionāri “Saskaņa” – par viņiem nebalsošu, tāpat kā par Ždanokas partiju. Zinu, ka nākamais teikums var izraisīt sašutumu, bet manā ieskatā “Saskaņas” aicināšana valdībā ir nokavēta par 12 gadiem. Līdz Gruzijai un Krimai par to vēl varēja diskutēt, bet nu šīs diskusijas ir slēgtas. Es nevēlos, lai valsts mērogā notiek tas pats, kas ar Barona ielu un citiem lielajiem būvobjektiem, kuru pasūtītājs ir Rīgas pašvaldība.
Tālāk seko blāķis ar sīkpartijām, par kurām es pat netērēšu laiku to uzskaitījumam, līdz ar to – mans skats ir vērsts uz jaunpienācējiem. Un te būs visgrūtākā izvēle, jo katrā no šīm partijām ir kāds, kuru pazīstu personīgi un zinu šos cilvēkus “no citas puses”, bet arī katrai no tām ir kāds trūkums.

KPV.LV
Es daudzus gadus pazīstu Aldis Gobzems un man ir šķitis simpātisks viņa redzējums uz procesiem un norisēm. Viņš 4 gadus katru svētdienas rītu bija Radio SWH “Advokātu šova” dalībnieks, par to nesaņemot nekādu atlīdzību. Man ir simpātiskas Alda vēlmes reformēt valsts pārvaldi, tāpat, kā Linda Liepina vēlme pieķerties satrunējušākajai no valsts pārvaldes iestādēm – Valsts ieņēmumu dienestam, kas patiesībā ir varas partiju instruments politiskās izrēķināšanās jomā. Zinu, ka mediju riešana šīs partijas virzienā tikai pastiprina tās elektorāta vēlmi par to balsot. Kas mani attur? Tas brīdis, kad partijai pievienojās indivīds, kurš kādreiz pats gribēja lai par viņu atrod skandālus, bet, kad tie tika atrasti, nāca vicināt dūres. man būs grūti nobalsot par partiju, kuras kandidātu sarakstā ir šāds cilvēks.

Attīstībai/Par
Lai kādos vārdos ir dēvēts Artis Pabriks, kā pragmatisks politiķis viņš man ir šķitis simpātisks agrāk un tāds šķiet arī tagad. Bet, šī partiju savienība ar savu medaini nolaizīto, pat – izskaitļoto kampaņu rada sajūtu, ka tā ir “otrais placdarms” vecajiem “Vienotības” kardināliem. Tās biedru blandīšanās turpu-šurpu nerada pārāk lielu nopietnības sajūtu. Un – kopš partijā ir Inese Viņķele, manās acīs to ir grūti uzskatīt par nopietnu spēlētāju. Diemžēl, biju liecinieks šīs augstprātīgās deputātes tekstiem Saeimas komisijas sēdē, kas manā skatījumā nav savietojami ar deputātes mandātu.

Progresīvie
Roberts Putnis vadītais politiskais spēks, iespējams, ir tumšākais zirdziņš no jaunpienācējiem, kurus vērētu saukt par ideālistiem. Nenoliegšu, viņu programmā ir atsevišķi punkti, kas man šķiet simpātiski, taču skandināviskās politiskās sistēmas iedzīvināšani Latvijā vispirms ir jānotiek pašattīrīšanās posmam no līdzšinējās iesūnojušās politikas. Kas mani attur – šīs partijas mazās cerības pārvarēt 5% barjeru un fakts, ka pērn, kad notika Latvijas Radio valdes konkurss, šīs partijas vadītājs atļāvās izteikt komentārus, kas nu nekādi neiet kopā ar viņa šobrīd propogandētajām idejām.

Jaunā Konservatīvā partija
Pēdējo pašvaldības vēlēšanu vistumšākais zirdziņš, kas guva negaidītākso panākumus. Arī šī brīža aptaujas rāda pozitīvas cerības Juta Strīķefaniem. Šīs partijas kontekstā ir tikai viens fundamentāls mīnuss, ko varētu dēvēt par neizmantoto iespēju. Diemžēl, gada laikā, kopš šī partija ir Rīgas domē, es neesmsu redzējis nevienu skaļu krimināllietu, kas liek domāt, ka partija ir zaudējusi savu “krampi”, vai arī vienkārši nav tikusi klāt īstajiem plauktiem. Vai tas mainīsies, ja viņi iekļūs Saeimā? gribētos cerēt.

Kā jau teicu, katrā no partijām ir kāds man labi pazīstams cilvēks. Pat valdošās koalīcijas partijās ir cilvēki, kurus es cienu. Bet šoreiz – došu iespēju kādam no jaunajiem.

Līdz sestdienai rūpīgi lasīšu šo četru partiju programmas un savu gala lēmumu pieņemšu sestdien. Tiekamies vēlēšanu iecirkņos! Ja vēlaties izteikt savu viedokli – komentāru sadaļa ir Jūsu rīcībā.