APVIENOTIE ARĀBU EMIRĀTI

APVIENOTIE ARĀBU EMIRĀTI (2018.) – DUBAIJA UN ABŪ DABĪ

Daži vārdi par AAE

Kad manā e-pastā iekrita biedējošs paziņojums, ka maniem tik ilgus gadus krātajiem “Pins” punktiem jau nākamajā dienā draud “sadegšana”, sapratu, ka jārīkojas un ar steigu jāizvēlas kāds galamērķis, kurā vēl nav būts. Apskatot mūsu aviokompānijas galamērķu sarakstu, manu uzmanību piesaistīja jaunums – Abu Dabī. Protams, dažus var mulsināt, ka janvārī arī te ir ziema un gaisa temperatūra dienā nepakāpjas augstāk par +28, bet – mani šādi sīkumi nebiedēja.

Un tātad – nakts lidojums ar jauno “Bombardier” lidmašīnu (jābūt godīgiem – tās varēja būt klusākas) un jau īsi pēc 7 no rīta esam Abu Dabī lidostā. Autobuss, lavierēdams starp lidmašīnām traucas pretī lidostas ēkai, pie kuras lepni sarindojušās lidostas tehniskā dienesta auto – “Rolls Royce Phantom”, “Bentley”, “Porsche”. Visi ar bākugunīm. Pasu kontrole ir raita – fotogrāfija ieceļotāju datu bāzei un – durvis uz arābu paradīzi ir atvērtas.

Vēl Rīgas lidostā satiku divas ceļotājas, kuras, tāpat kā es, uzreiz no lidostas iecerēja doties uz Dubaju, tādēļ pēc kopīgas rīta kafijas (“Illy” lieliski “atvēra acis” pēc negulētās nakts) un informācijas ievākšanas par iespējām nokļūt Dubajā, vienojāmies braukt ar taksi. Pusotru stundu ilgais brauciens izmaksāja 250 vietējās naudiņas jeb aptuveni 60 EUR (brauciens ar autobusu būtu izmaksājis aptuveni 10 EUR cilvēkam) un – esam Dubajā.

Pirmais, ko noteikti der atcerēties – elektrības rozetes šeit ir kā Lielbritānijā, tādēļ labāk jau laicīgi parūpēties par elektrības pārveidotājiem. Jau braucot cauri pilsētai līdz viesnīcai, radās asociācijas ar Honkongu, bet – iepazīstot to tuvāk – arī ar Lasvegasu. Citējot un pārveidojot kādu mūsdienu klasiķi – “Fake city” jeb mūsdienu Bābele, kurā ir sabraukuši visu pasaules nāciju pārstavji. Te indietis strādās vienā birojā ar pakistānieti, krievs ar ukraini, palsetīnietis ar… Nē, tomēr vienas nācijas pārstāvju te nav. Uzminiet, kuras? Visi te brauc meklēt laimi – gluži kā pirms gadiem 20 latvieši meklēja laimi Īrijas sēņu laukos.

Ko redzēt Dubajā? Protams, pasaulē augstāko celtni – “Burj Khalif”, kurā var iekļūt tikai caur milzīgo tirdzniecības centru “Dubai Mall”. Lai nokļūtu ēkas skatu laukumā jārēķinās ar pamatīgu rindu – vispirms, lai nopirktu biļeti (to var izdarīt arī iepriekš), bet tad – lai nokļūtu liftā. Dažkārt gaidīšana var ilgt pat vairākas stundas, tādēļ steidzīgākajiem par papildus samaksu iespējams tikt pie “VIP lifta”. 124. stāvs šobrīd laikam ir pasaulē augstākā tūristiem pieejamā vieta, no kuras var palūkoties uz zemi no putna lidojuma.

Otrs apskates objekts, pie kura daudzi steidzas ir buras formā uzbūvētā viesnīca – lai iekļūtu tās restorānā, tiem, kas tajā nav apmetušies, par biļeti var nākties samaksāt pat 100-200 EUR. Es rekomendēju apmeklēt arī Dragones režisēto šovu “La Perle”, kas ir fantastisks cilvēka fizisko spēju, tehnoloģiju un šova apvienojums. Tiesa gan, šis tas (piemēram, lodē braucošie motociklisti) jau bija redzēti viņa šovā Makao,bet kopumā 90 minūtes ilgā programma ir ieturēta labākajās “Cirque du Solei” tradīcijās.

Populārākā pēcpusdienas izklaide ir “safari tour” tuksnesī. Tās cenas var svārstīties no 120 vietējām naudiņām līdz 300 – atkarībā no iegādes vietas (30-80 EUR) un servisa nodrošinātāja – ik dienas šajos safari dodas ap 12000 tūristu. Programma gan visiem ir vienāda – tevi “savāc” no viesnīcas, aptuveni 70 km tāls brauciens līdz tuksnesim un tad sākas “konvejers” – katrā džipā tiek iesēdināti 5-6 pasažieri, šoferis aptuveni 10 minūtes braukā pa tuksneša kāpām, rādot “spriedzes paraugdemonstrējumus”, kam seko izkāpšana pie kamieļiem. Ak jā – neviens jau nepasaka, ka cenā iekļautā “izjāde ar kamieli” ilgst tieši 30 sekundes jeb vienu apli, bet par papildus samaksu var tikt pie 10 minūtes ilga ceļojuma ar “tuksneša kuģi”. Tiesa gan – daudziem pietiek arī ar tām pašām 30 sekundēm.

Pēc kamieļiem gribētāji var izbraukt ar bagijiem (par atsevišķu samaksu) vai tīksmināties ar saulrieta skatiem (bez maksas), lai pēc tam dotos “apmetnē”, kur var nobaudīt ūdenspīpi un pieticīgas, bet bufetes stila vakariņas, kuru laikā tiek rādīti vēderdeju priekšnesumi un ugunsšovs. Tiklīdz tas beidzies – visis sakāpj mašīnās un dodas atpakaļ.

Atpakaļceļam uz Abu Dabī izvēlējos autobusu – tas bija gana ērts un pēc pusotras stundas brauciena esmu Abu Dabī. Mana viesnīca bija “Yas Island”, uz kuras atrodas galvenie pilsētas izklaides objekti – ūdens atrakciju parks un “Ferrari World” ar F1 trasi un ekskluzīvu golfa klubu un jahtu piestātni. Starp šiem objektiem un viesnīcām uz salas kursē bezmaksas autobuss, ir arī milzīgs iepirkšanās centrs, tādēļ tie, kuru stihija ir tikai saule, uzsildīts baseins (ziema tomēr!!!!), kā arī pasaulē augstākais un pasaulē ātrākais amerikāņu kalniņš būs gandarīti.

Tomēr tiem, kuri grib izdaiļot dvēseli, iesaku apmeklēt vismaz divus apskates objektus – Šeiha Zajeda mošeju, kas spēj pulcēt 41000 ticīgo, un pavisam nesen atklāto “Abu Dabi Luvru”, kas atšķirībā no savas Francijas radinieces ir iekārtota tā, lai apmeklētājs, ceļojot cauri laikam, spētu salīdzināt vienlaikus dažādās pasaules vietās tapušos mākslas darbus. Interesanta un labi izstrādāta pieeja, par pašu ēkas ekskluzīvo arhitektūru nemaz nerunājot. Ak jā – un Marks Rotko arī ir eksponēts, tāpat kā “Vistlera māte”, ko daudzi zin kā Mistera Bīna izķēmoto šedevru. Ieejas biļete maksā ap 13 EUR, un muzejā var pavadīt visu dienu.

Par ēšanu, kas parasti satrauc daudzus ceļotājus, dodoties svešās kultūrās – satraukumam nav pamata. Lai arī restorāni ir vidēji dārgāki par Latvijas restorāniem (pamatēdiens var maksāt ap 40-100 EUR), “fast food” restorānu tīkli ir attīstīti un cenas tajos ir līdzvērtīgas cenām Latvijā. Bet – ja nemulsina un nebiedē mazās šķērsielas, iesaku nogaršot vietējo taisītos kebabus – tie maksā ap 1 EUR, bet garšas ziņā Latvijā nekas līdzvērtīgs nav atrasts.

AAE priekšrocība, salīdzinot ar citām arābu valstīm ir tīrība, drošība un godīgums taksometros. Ak jā – degviela te maksā ap 40 centiem litrā un šogad tika ieviests 5% PVN…

Daži fotomirkļi arī galerijā…